viņš - iedomu tēls

pietrūkst…dažreiz ļoti par daudz pat. bet es zinu, ka tā cilvēka, tās personības vairs nav. viņš ir tikai iedomu tēls manā galvā. negribot saskarties ar patiesību, es bieži vien cilvēkus izveidoju labākus, cerībā, ka varbūt kādu dienu viņi mainīsies. bet vienmēr man nākas vilties. es baidos palaist vaļā, baidos ļaut patiesībai sagraut savus tēlus, jo tad viņi kļūs par vienkāršiem cilvēkiem ar saviem plusiem un mīnusiem. viņi vairs nebūs īpaši, un man no tā ir bail. bet ir kāds tēls, kas mani vajā, pēc kura sabiedrības es tiecos. es saprotu, ka tas izklausās pēc jukuša cilvēka, kuram galvā dzīvo iedomu tēli. bet jums tā nav? ir kāds, kuru jūs savās iedomās uztaisāt par labāku, jo viņš jūsu dzīvē ir ienesis pārmaiņas vai bijis jums blakus, kad tas bijis ļoti vajadzīgs. un jums pietrūkst tieši šis cilvēks - viņa izpalīdzīgums, atbalsts vai lielais plecs, uz kura paraudāt. jums pietrūkst tā labā, ko viņš ir jums darījis. varbūt arī es tāda dīvainīte, bet man ir tāds tēls. lai kādas riebeklības, nepatiesības es būtu no viņa saņēmusi realitātē, man neizdodas manīt viņa tēlu. varbūt arī tas ir veids, kā es vēlos paturēt atmiņā šo cilvēku, mēģinot par viņu atcerēties tikai to jauko. ļoti bieži ir vēlme uzrakstīt, apjautāties kā iet, kas jauns. un pēc būtības jau neviens man to neliedz, bet es zinu, ka nav jau jēgas no tā….un tā ir pagājuši 2 mēneši - es cīnos pati ar sevi un tēliem savā galvā, mēģinot dažus no tiem pārtaisīt par parastiem cilvēkiem, par vienkāršām, nenozīmīgām atmiņām. ja godīgi, tad progress nav manāms. bet man ir cerība, ka kādu dienu man izdosies, es būšu stipra, bet tikmēr es vēl pacīnīšos :)

I almost do

*kārtējais ieraksts bez jēgas un satura?